Sākums > Publikācijas > Muskuļu tonusa traucējumi

Muskuļu tonusa traucējumi

Muskuļu tonusa traucējumi bēbītim.

Tikko dzimis zīdainītis pirmā gada laikā kļūst par zinātkāru mazuli, kurš tik daudz ko spēj jau paveikt pats! Un, lai arī kā dažkārt vecākiem gribētos, lai mazulis pasauli iepazīst ātrāk, steidzināšana un nepareiza mazuļa aprūpe var rezultēties ar muskuļu tonusa traucējumiem bērniņam. Kādi ir galvenie tonusa traucējumu iemesli, kā tos atpazīt un, kā no muskuļu tonusa atbrīvoties, stāsta sertificēta fizioterapeite Sanita Polka.

Kādas ir pazīmes, kā var saprast, ka bēbītim ir muskulatūras tonuss?

Jāizvērtē katrs gadījums individuāli, katra zīdaiņa konkrētais vecums un kustību prasmes.

FT apskatē izvērtē katru mazuli bez drēbītēm. Sākumā tiek novērota bērna poza, acu kontakts, bērna aktīvās kustību prasmes, kustību amplitūda, ātrums, simetriskums, plastiskums, kustības pret gravitāti. FT veic kustību amplitūdas izvērtējumu arī pasīvi ar savām rokām - pārbaudot locītavu kustību apjomu un pretestību pasīvai kustībai, novērtē simetriskumu. Ja jūtama liela pretestība pasīvai kustībai, ar ierobežotu kustību apjomu locītavā, turklāt vērojot bērna aktīvo kustību acīmredzamu asimetriju un nepietiekamu amplitūdu, to var uzskatīt par paaugstinātu musk.sasprindzinājumu – tonusu.

Par paaugstinātu musk. Tonusu FT - fizioterapeits var sākt spriest, kad mazulis ir no 2,5 – 3 mēn. vecs. Sākumā visi bērniņi piedzimst ar fizioloģiski pauagstinātu musk.tonusu saliecējmuskulatūrā, tā saucamajā “embrija pozā”. No 2 mēn. Vecuma pozā uz vēdera, mazulis uzsāk pakāpeniski iztaisnoties, dažas sek.atcelt galvu no pamatnes, ir prasme pagriezt galvu, atbrīvot elpceļus, nolikt galvu uz pretējiem sāniem.
Piem. pozā uz muguras 3 – 4 mēn.vecumā mazulim attīstās mērķtiecīga tveršana. Šajā vecumā fizioterapeitam jāizvērtē mazuļa galvas pozīcija viduslīnijā, galvas kontroles kustības, pagriešana uz sāniem, jāvēro, ko mazulis dara ar rokām, kādā stāvoklī atrodas pleci, elkoņi, plaukstas, roku pirksti. Vai bērniņš veic dīdīšanās kustības, vai uzsācis veikt aktīvas spārdīšanās kustības ar kājām, kādā pozīcijā atrodas iegurnis, gūžas, ceļi, pēdas, kāju pirksti.

Ja runa iet par šo agrīno vecuma posmu zīdainim, tad apskatē paaugstināts musk. sasprindzinājums 3-4 mēn vecam bērnam iezīmēsies, kad mazulim pozā uz vēdera nebūs prasmes atbrīvot galvu, būs pārāk izteikts kakla daļas atliecējmuskulatūras sasprindzinājums, tāpat plecu joslas un elkoņu virzīšana uz iegurņa pusi, kad nevēros tendenci veidot apakšdelma balsti, plaukstas būs cieši savilktas dūrītēs. Tāpat varēs novērot nekontrolētu velšanos, ar izbīli no vēdera uz muguras, asimterisku ķermeņa pozīciju, retas gūžas locītavas aktīvas kustības pietiekamā kustību amplitūdā.

Pozā uz muguras izvērtējot 3 – 4 mēn.vecu mazuli, viena no paaugstināta musk.tonusa pazīmēm būs mērķtiecīgas tveršanas aizkavēšanās, retas vai iztrūkstošas abu roku kustības uz viduslīniju, nevērosim “roka – roka” kontaktu, pleci atradīsies piepaceltā pozīcijā, elkoņu locītvas saliektas un tuvu pamatnei, plaukstas dūrītēs, pirksti savilkti, īkšķis paslēpts starp pirkstiem, nepietiekama aktīvo kustību amplitūda plecos, elkoņos, pirkstos.
Piem., ja runa iet par 8 mēn.vecu zīdaini, kurš nerāpo, bet pārmērīgi ātri vertikalizējas stāvus pozā – arī tas norādīs uz paaugstinātu musk. Sasprindzinājumu kājās /gūžas, ceļos un pēdās/, kas ietekmēs mazuļa stāju un gaitu nākotnē.

Kādi ir iemesli tonusa traucējumiem?

Paagstināts vai pazemināts muskulatūras tonuss bērnam veidojas jau grūtniecības laikā, tas ir atkarīgs no galvas smadzeņu ietekmes un to nosaka vairāku faktoru kopums

Savukārt, dažāda veida stimulus un kairinājumus, ko bērns piedzimstot saņem no apkārtējās vides, arī ietekmē muskulatūras tonusa attīstību. Pareizi ikdienas aprūpes paņēmieni ar bērnu – handling – veids, kā vecāki aprūpē bērnu – mazuļa paņemšana, nolikšana, turēšana un nēsāšana, ģērbšana, autinbiksīšu maiņa, tāpat vecāku kustību temps, balss tonis, pieskārieni, savas tālākās darbības nosaukšana un komentēšana, jaunu bērna kustību un emocionālo prasmju ievērošana un nosaukšana vārdos, saruna ar bērnu aprūpes laikā, atbildēšana uz bērna skaņām, acu kontakta uzturēšana, veidošana – ļoti būtiski ietekmē mazuļa muskulatūras tonusu un tālāko motoro attīstību.

Pirmajā dzīves mēnesī svarīga ir pareiza jaundzimušā pozicionēšana, tāpat svarīgi šo pozicionēšanu uzturēt līdz pat 3 – 4 dzīves mēnesim, kad sāk veidoties gribai pakļautās kustības, piem. tveršana. Zīdainim nozīmīgi just ap sevi visaptverošu atbalstu kā mātes vēderā, saliektā pozā, jo tieši saliecējmuskulatūra - respektīvi vēderprese - ir atbildīgā par mazuļa pirmo kustību pāreju – nonākšanu pozā uz sāna, bet pēcāk, ieslēdzoties muguras atliecējmuskulatūrai, pozā uz vēdera.

Par aprūpi. Jo mazāks bērns, jo vairāk pieskārieni un satvērieni jālieto tuvāk ķermenim. Piem. pie autiņbiksīšu maiņas nedrīkst bērnu celt aiz pēdām. Ģērbjot bērna rociņu jakas piedurknē, jāizvairās turēt aiz pirkstiem, fiksāciju nodrošinot tuvāk elkonim, tāpat jāievēro lēnas velšanās kustības. Pie mazgāšanas pozām, svarīgi bērnam just pēc iespējas lielāku kontaktu ar virsmu. Nav pieļaujams, kad bērns balstās pāri vienai vecāku rokai, zem vannas vai izlietnes jaucējkrāna. Jāuzsver, ka bērna turēšanas un nēsāšanas pozas katram attīstības vecumam ir citas. Fizioterapeits izvērtē bērna motoro attīstību, prasmes un iesaka atbilstošāko. Līdzīgi, bērna paņemšana uz rokām no pārtinamās virsmas pirmajā dzīves mēnesī atšķirsies no veida, kā paņemsim 3-4 mēn.vecu zīdaini.

Muskulatūras tonusu rokās – un tieši saskaņotu, sabalansētu darbību starp plaukstas un pirkstu saliecējmuskulatūru un atliecējmuskulatūru ietekmē rotaļlietu izvēle.

Dažkārt vecāki aiz nezināšanas pārmērīgi ātri izsauc un veicina mazulī lieku un nevajadzīgu, pat kaitīgu sasprindzinājumu, piedāvājot un noliekot bērnu stāvus pozā vai izmantojot ikdienā kādu no palīgierīcēm – piem. staiguli, kad mazulim pēc attīstības ir tikai 6 - 7 mēn.

Kaitīga ir slinga izmantošana pēc 2 mēn.vecuma. Pieļaujama nēsāšana slingā ir līdz 2 mēn.vecumam, kad zīdainis ir guļus horizontālā pozā, cieši piekļauts mātei. Slinga izmantošana ir ērtības mātei, jo atvieglo un mazina slodzi mātes rokām. Guļus pozīcija bērnam kaitniecību nenodara, bet bērnam augot, slingā nav iespējams viņu ielikt, apejot vertikālu pozīciju. Tieši vertikālā poza ar skatu pret māti - bērnam rada piespiestu ķermeņa pozu, ierobežotas galvas, roku un kāju kustības, asimterisku pozu, pastiprina rumpja nestabilitāti, uztur slodzi mugurkaulam – mazulis ieņem sēdus pozu ar apaļu muguru, uzrautiem pleciem, vērstiem atmuguriskā virzienā.

Jāpiemin arī bērna ievietošana ķengursomā – pasīvā sēdus pozā – neatbilstošā vecumā, kad vēl pašam bērnam nevēro aktīvās sēdēšanas prasmes un rotaļāšanos šai pozā.

Mazuļa bieža sēdināšana autokrēsliņā vai Baby Bjorn tipa krēsliņos 45 grādu leņķī izsauc muskulatūras tonusa traucējumus, nevienmērīgu sasprindzinājumu starp saliecējmuskulatūru un atliecējmuskulatūru rumpī.

Bērna motorai attīstībai jānodrošina horizontāls pamats un ciets segums, pēc iespējas ilgstošāka un daudzveidīgāka darbošanās un rotaļāšanās /ieslēdzot gan sīkmotoriku, gan arī lielās muskuļu grupas/ “zemajās pozās” - pozā uz muguras, uz sāniem, uz vēdera, četrrāpus, sānsēdē. Motorās attīstības ātrums un laiks, kad bērns sāk aktīvi un brīvi staigāt – nav noteicošais. Svarīga ir motorās attīstības pakāpeniska virzība dinamikā.


Kā mazulim palīdzēt? Kā C19 laikā tas iespējams?

Agrīnajos dzīves mēnešos pēc bērna piedzimšanas, svarīga ir pozicionēšana un pareizi ikdienas aprūpes paņēmieni ar bērnu - handling., tāpat pieskārienu terapija, pirmo svarīgāko kustību sekmēšana uz ķermeņa viduslīniju, ko vecāki var veikt bērninam mājas apstākļos vairākas riezes dienā. Jāuzsver, ka tieši grūtniecības pēdējā posmā, vecākiem ir iespēja savlaicīgi uzzināt visu nepieciešamo informāciju, apmeklēt fizioterapeitu, kas individuāli izglīto un apmāca vecākus - kā pareizāk nodrošināt aprūpi jaundzimušajam. Pirmais bērna dzīves mēnesis ir adaptācijas laiks, bet otrajā mēnesī pēc bērna piedzimšanas būtu svarīgi vecākiem saņemt informāciju un klātienes konsultāciju pie fizioterapeita, kā pašiem sekmēt pareizākas kustību un pozu prasmes bērniņam līdz 3 mēn.vecuma sasniegšanai.

Aktīvu kustību terapiju fizioterapeita kontrolē zīdainim uzsāk ap 3 mēn., izvērtējot katru gadījumu individuāli.

Ja vecāki bērna motorajā attīstībā pamana kaut ko aizdomīgu, jebkurā vecumā vērtīga būtu arī vienreizēja konsultācija pie fizioterapeita. Pie nosacījuma - ja bērna kustību attīstībā nav būtisku un nopietnu problēmu, pandēmijas laikā fizioterapeits var sniegt izglītojošu darbu un norādes par vienkāršākiem vingrinājumiem vai vingrojumu programmu, pozicionēšanu, handling pielietošanu ikdienā mājas apstākļos, ko vecāki veic paši. Pie šiem apstākļiem, būtu svarīgi atrādīties pie fizioterapeita uz kontroli pēc 1 mēneša, lai varētu atkārtoti izvērtēt kustību attīstību, pieskatīt bērna prasmes, kā arī veikt korekcijas, ja tas nepieciešams.

Gadījumos, kad ir raksturīga motorās attīstības aizkavēšanās, nopietni kustību traucējumi vai ierobežojumi, svarīga ir regulāra kustību terapija, nodarbības klātienē pie fizioterapeita. Arī pandēmijas apstākļos būtu vēlams uzturēt kustību nodarbības 1x nedēļā, ierodoties vizītē vienam no vecākiem un ievērojot visus nepieciešamos drošības pasākumus.

Ne vienmēr un ne tikai muskulatūras tonusu, līdzsvaru var panākt ar aktīvām, redzamām darbībām, ko veic fizioterapeits. Fizioterapeits savā darbā var integrēt dažādas metodes, lai sasniegtu rezultātu. Ir dažādi veidi, kā panākt mērķi - līdzsvarot muskulatūras tonusu. Bērnam paaugstināta muskulatūras tonusa izmaiņas var ietekmēt arī ar pašaktivitāti, veicot bērnam pašam caur savu pieredzi brīvas, dinamiskas un aktīvas kustības ar rotaļāšanos.

Pandēmijas apstākļos ir iespējama arī attālināta konsultācija, ja runa iet par bērna pašaktivitātes veicināšanu, izziņas funkciju sekmēšanu un radošumu. Ar konsultācijas palīdzību un videotranslāciju vecākiem var radīt jaunu skatījumu, citu izpratni un priekštatu par vides iekārtojumu bērnam mājās uz grīdas un piedāvātām rotaļlietām. Piem., 6-7 mēneša vecumā zīdainim tā būtu interesanta grīda, kas bērnam nodrošina pašaktivitāti, telpas, vides iekārtojums, ņemot vērā katra bērna individuālās kustību un rotaļāšanās prasmes, izmantojot dažāda līmeņa šķēršļus un segumu.

Kādi ir riski, ja nekas netiks darīts. Varbūt tonuss var pāriet pats no sevis un ne vienmēr nepieciešama speciālista palīdzība?

Tā ir diskusija ir par vērtībām. Runa iet par bērna kustību kvalitāti, kustību prasmēm, muskulatūras spēku, plastiskumu, līdzsvaru, koordināciju, stabilitāti, stāju un gaitu nākotnē. Bērns pats nevar izlemt, kā pareizi gulēt, tvert rotaļlietas, velties, sēdēt, līst, rāpot, veidot kustību pārejas. Pēc bērna spontanitātes fizioterapeits izvērtē trūkstošās prasmes un vecakiem norāda un sniedz padomus, ieteikumus, lai virzītu motoro attīstību pēc iespējas labvēlīgākā, sekmīgākā virzienā.

Aktīva stāvēšana un staigāšana, ko bērns ātri uzsāk pirmajā dzīves gadā, nenodrošina un negarantē labu muskulatūras spēku, stāju un gaitu. Zīdaiņa motorajā attīstībā svarīga ir kustību dažādība, daudzveidība, kustību prasmes “zemajās pozās”, izejot secīgi, soli pa solim motorās attīstības pakāpes. Jo vairāk kustību variāciju un pozu zīdaiņa vecumā, jo bērns stabilāks un līdzsvarotāks būs staigāšanas vecumā.

Bērna kustību attīstība būtu jāizvērtē dinamikā.

Vecākiem būtu ieteikums 1x mēnesī nofilmēt mazuli autiņbiksītēs, bez drēbītēm, kad vinš uz grīdas brīvi rotaļājas un nejūt vecāku vērošanu. Video vajadzētu plānot vismaz 5 min.garumā. Tas būtu labs veids, kā redzēt izmaiņas muskulatūras sasprindzinājumā, jaunas prasmes kustību attīstībā un veiktu salīdzināšanu.

Ja vecākiem ir šaubas par mazuļa kustību prasmēm, iesakāma ir fizioterapeita konsultācija, izvērtējums un redzējums.

Pie nopietnākām diagnozēm un paliekošiem kustību traucējumiem, pataloģisks muskulatūras tonuss, spasticitāte nekad nepāriet pati no sevis, nepieciešama regulāra kustību terapija fizioterapeita kontrolē 1 - 2 x nedēļā, lai uzturētu un saglabātu kustību apjomu locītavās un mazinātu kontraktūras.

Gadījumos, kad bērnam nav neiroloģiska rakstura problēmas, bet pamanāmi iepriekšminētie traucējumi kustību attīstībā šajā rakstā, pie iespējamiem riskiem sākotnēji ir stājas un gaitas traucējumi, tendence uz nepareiziem mugurkaula izliekumiem, vēlāk sāpēm, diskomforta, elpošanas grūtībām, nogurumu un nespēku no nesabalansēta muskulatūras darba. Vēlāk koncentrēšanās grūtības mācībās, uzsākot skolas gaitas.

Zīdaiņa vecumā kustību un pozas korekciju iespējams veikt ar kustību terapijas palīdzību, bet vēlākā vecumā piemērot fiziskās aktivitātes kā dzīves veidu katram bērnam individuāli 1 – 2 x nedēļā.

Lai uzturētu labu muskulatūras tonusu, svarīga ir sabalansēta muskulatūras slodze fizisko aktivitāšu laikā jebkurā vecumā.

Kuras ir tipiskās sasprindzinājuma zonas un, kā tieši speciālists spēj palīdzēt?

Atkarībā pēc bērna vecuma un prasmēm, muskulatūras tonuss var būt:

3 - 4 – 5 mēn.vecumā :
- plecu daļā sasprindzinājums, pleci atliekti un uzrauti uz augšu,
- galvas atliekšana pozā uz muguras vai sāniem,
- plaukstas savilktas dūrītēs, īkšķis ievilkts starp pirkstiem,
- gūžas locītavās kustību ierobežojums,
- asimetriska ķermeņa poza,
- abu kāju automātiskas kustības pret gravitāti.

6 - 7 – 8 mēn.vecumā :
- pozā uz vēdera ar plaukstas balsti vertikalizēšanās uz pirkstgaliem, iztaisnotām ceļa locītavām,
- aktīvu, dinamisku kustību nepietiekamība gūžas, ceļu un pēdas locītavās,
- plecu daļas un abu roku pārmērīga virzīšana atmuguriskā virzienā, plaukstas balstes iztrūkums vai nepietiekamība,
- aizsargreakcijas virzienā uz priekšu - vājums,
- plaukstas balstes neveidošana uz vienas rokas, automātiskas abu roku kustības.

9 - 10 – 11. mēn.vecumā :
- Vājas aizsargreakcijas uz rokām – uz priekšu, uz sāniem – nepietiekams balsts,
- Diagonālo kustību iztrūkums līšanas vai rāpošanas vecumā,
- Rotācijas kustību iztrūkums rumpī, sānsēdes neveidošana, asimetriska sānsēde,
- Asimetriska līšana, vienas ķermeņa puses sānu muskulatūras lielāka kontrole,
- Vertikalizēšanās uz pirkstgaliem, rumpja nestabilitāte, stājas traucējumi,
- Daļējas ceļa stājas ieņemšanas iztrūkums, veinlaicīgs sasprindzinājums abās kājās,
- Asimetriska daļēja ceļa stāja.

Sākumā - agrīnā dzīves posmā - svarīga bērna vecāku izglītošana - Handling atbilstoši vecumam - par pareiziem ikdienas aprūpes paņēmieniem, kā arī mazuļa pozicionēšana. Pozicionēšana svarīga gan pie bērna pasīvā stāvokļa, kad viņš guļ, gan arī pie aktīvā stāvokļa, kad viņš ir nomodā un vērojama spontāna kustību aktivitāte.

Savā darbā - ņemot vērā mazuļa vecumu - muskulatūras tonusa mazināšanai, fizioterapeits veic pasīvas kustības problēmzonās, attiecīgajās locītavās. Visbiežāk kustību apjoma ierobežojums paaugstināta muskulatūras tonusa dēļ, ir gūžas locītavās un plecos.

Terapijas stundā fizioterapeits ir ciešā kontaktā ar bērnu, daudzos gadījumos ir nepieciešams izsaukt kādu konkrētu kustību, piefiksēt mazuli ar savām rokām plakaniskā tvērienā, lai nodrošinātu konkrētās ķermeņa daļas pasīvu stabilitāti, lai bērns varētu ar laiku pats izjust šo piedāvāto pozu un nākotnē to ieņemt. Tāpat fizioterapeits ievirza kādu jaunu, konkrētu kustību, lai bērns pats varētu uzsākt un no sevis parādīt piedāvāto, iztrūkstošo prasmi.

Lai sekmētu motoro attīstību labvēlīgā virzienā, Fizioterapeits vadās pēc motorās attīstības soļiem un pakāpēm, lai kustību attīstība būtu secīga. Tā piemēram, ja bērniņam ir vērojama aktīva velšanās pozā uz vēdera, tad nākamais kustību un pozas attīstības līmenis nebūs četrrāpus pozas ieņemšanas veicināšana. Šāda veida rīcība vistiešākajā veidā mazulim palielinātu sasprindzinājumu ķermenī.

Kustību attīstības sekmīga vadīšana pozā uz vēdera būtu - līdzsvara reakciju sekmēšana, pozas izjušana, svara organizēšana uz vienas rokas apakšdelma balstā, un vēlāk plaukstas balstes veicināšana uz iztaisnotām abām rokām, tad muskulatūras spēka sekmēšana ķermeņa augšdaļā uz vienas iztaisnotas rokas, pēcāk rotācijas kustības ap savu asi sekmēšana abos virzienos horizontālā vidē, lai bērniņs varētu veikt vēlāk pārvietošanos uz priekšu, bet pozā uz vēdera – tātad līšanu. Vērā jāņem pakāpeniskuma princips, jāgaida uz bērnu un jāvēro kustību pāreja, ko veic pats bērns, lai viņš patstāvīgi un apzināti mainītu ķermeņa pozu.

Lai virzītos uz konkrētu mērķi, fizioterapeits terapijas stundā izmanto palīglīdzekļus – dažāda rakstura līdzsvara virsmas /FT bumba 50 cm vai 75 cm diamterā, ķīlis, līdzsvaru maiss, rullis, pusrullis/.utt.

Muskulatūras tonusa mazināšanai jābūt pēc iespējas daudzveidīgākai pieejai, lai mazuli ilgāk uzturētu tās saucamajās “zemajās pozās”, tādejādi kustību prasmēm izpaužoties dažādās plaknēs.

Mājas apstākļos noteicošais ir vides iekārtojums uz grīdas, lai bērnam nav garlaicīgi, kad notiek brīvā rotaļāšanās, apkārtnes un sevis izzināšana. Bērnam, kam raksturīgs paaugstināts muskulatūras sasprindzinājums kājās, kurš pārmērīgi ātri vertikalizējas stāvus pozā, būtu jānodrošina rotaļlietu un interesantu priekšmetu novietojums tieši uz grīdas, nevis uz apkārtesošiem paaugstinājumiem vai mēbelēm. Arī pašiem vecākiem jāatrodas uz grīdas, pēc iespējas vienā acu līmenī ar bērnu, tādejādi uzturot kustību prasmes horizontālā vidē.

Facebook Twitter